ttiecības ir kā ceļojums, kurā divi cilvēki no atšķirīgām vidēm, ar dažādiem uzskatiem un pieredzi, cenšas atrast kopīgu valodu. Šis ceļojums var būt piepildīts ar tuvību, mīlestību un augšanu, taču tajā vienlaikus mīt arī izaicinājumi, šķēršļi un brīži, kad jūtamies viens no otra attālināti.

 

Tomēr neviena attiecību dinamika nav bez konfliktiem. Konflikts rodas ne tikai domstarpību, bet arī nepiepildītu cerību un emocionālās distances dēļ. Kad divi cilvēki ar dažādiem priekšstatiem par mīlestību un saikni saduras ar realitāti, un viņiem jāizvēlas – meklēt ceļu vienam pie otra vai ļaut plaisai kļūt dziļākai. Šie brīži pārbauda attiecību kodolu. Vai spējam saglabāt savstarpējo cieņu arī tad, kad mūsu iekšējā pasaule ir pilna ar emocijām? Vai spējam nosēdēt blakus viens otram arī tad, kad vārdos ir grūti atrast mieru?

 

Bieži vien vienam no partneriem šķiet, ka viņš nes lielāko emocionālo slodzi. Sieva jūt, ka viņa ir tā, kas nes attiecību smagumu, kamēr vīrs klusē, noslēdzas sevī un šķietami attālinās. Šādās situācijās mēs sākam piešķirt viens otram lomas, cenšoties atrast vainīgo, nevis sapratni un risinājumu. Mēs sāpinām viens otru, aizmirstot, ka cieš abi. Taču īstais izaicinājums ir nevis uzvarēt, bet iemācīties runāt – nevis pārmest, bet izteikties. Vai šādos mirkļos kāds spēj būt viedāks par savu emociju vilni? Vai kāds spēj palikt klātesošs, kad viss iekšā kliedz pēc taisnības?

 

Kad saikne zūd, mēs nereti iestrēgstam: viens meklē reakciju, otrs – mieru. Kāds saka: “Es nezinu, ko jūtu.” Un šī neziņa kļūst par sienu. Aizsardzība nomaina tuvību. Mēs vairs nejautājam: “Kā tu jūties?”, bet sākam skatīties ārpusē – sociālajos tīklos, citos cilvēkos, citās iespējās. Mūs sāk vilināt sajūtas, kas reiz šķita dzīvas, bet nu pazudušas no šī attiecību lauka. Taču attiecību spēks nav tajos brīžos, kad viss ir viegli. Tas atklājas, kad dzīve mūs pārbauda: bērni, darbs, stress, veselības problēmas, zaudējumi. Vai spējam būt viens otram blakus? Vai spējam būt balsts? Vai uzticēšanās kļūst par kopīgu darbu, nevis tikai cerību? Šādos brīžos ir svarīgi just partnera iejūtību, atbalstu un uzticēšanos. Uzticēšanās neveidojas uzreiz, tā ir jākopj, jāveido ar vārdiem un darbiem, tā sākas ar drošības sajūtu – gan fizisku, gan emocionālu. Tikai šādā drošībā var sākt atvērties patiesi vārdi, un rodas vēlme būt līdzās arī tad, kad nav viegli. Un jā – reizēm uznāk šaubas: “Vai es vēl mīlu?” Bet šī šaubīšanās var kļūt par ceļa sākumu uz dziļāku sarunu, nevis par pamatojumu bēgšanai.

 

Dzīves steigā attiecības neizbēgami piedzīvo skrāpējumus un plaisas. Tās plīst, ieplaisā, bet tas nenozīmē, ka tās ir beigušās. Tas nozīmē – tām ir jāpievērš uzmanība.  Ja attiecībās trūkst rūpju, uzmanības un iejūtības, tas rada tukšumu, kas apdraud to izaugsmi. Dažreiz realitāte kļūst smaga, un viens no partneriem var atzīt: “Atvaino, bet šķiet, ka šī situācija par mūsu pāri man būs par smagu.” Tajā brīdī otram jāatrod spēks redzēt plašāk un viedāk, un atgādināt, ka mums kopā jārisina situācija, ka šis smagums jānes abiem, jo - “Katra reize, kad zaudē viens no jums, jūs abi zaudējat. Katra reize, kad zaudē problēma, jūs abi uzvarat.” Vai ne?

 

Galu galā katram attiecībās ir svarīgi apzināties savas vajadzības un justies brīvi. Brīvība attiecībās nenozīmē attālināšanos – tā nozīmē drošību būt patiesam, būt pieņemtam. Šī sajūta rodas tad, kad starp diviem cilvēkiem ir vieta sarunai, cieņai un klātbūtnei. Un varbūt tieši brīžos, kad viss šķiet sarežģīti, vajadzētu apstāties un pajautāt sev:
“Ko es patiesībā jūtu? Vai es spēju ieraudzīt arī otru?”. Jo konflikts nereti kļūst par spoguli, kurā vispirms ieraugām sevi – savas sāpes, savas bailes, savas vēlmes. Bet tikai tad, kad spējam ieskatīties sevī ar godīgumu, mēs spējam ar līdzjūtību paskatīties arī uz otru.
Mēģinām redzēt ar partnera acīm. Mēģinām sajust – kas notiek viņa pasaulē.

Tā vietā, lai viens otru tiesātu vai pārtrauktu, mēs varam sākt ar vienkāršu, bet dziļu vēlēšanos:

“Es gribu būt ar tevi. Es gribu, lai tu mani saproti. Sadzirdi mani.”

Un tajā brīdī konflikts vairs nav šķiršanās punkts. Tas kļūst par iespēju.

Iespēju būt tuvāk nekā jebkad agrāk.

 

"Visgrūtākais ir lēmums rīkoties, pārējais ir tikai izturība." /Amēlija Ērhārta/