aime.

 

Cik īss vārds, bet cik ārkārtīgi sarežģīts tulkojumā. Vai arī tā šķiet tikai mums pašiem?

Droši vien, ka jā, ka absolūti jā. Jo laime katram ir citāda – kādam liela, kādam maza, kādam materiāla, kādam garīga. Laimes tulkojums katram ir savs un tā sarežģītību nosakām tikai mēs paši. Kādam tas izdodas ātrāk, kādam vēlāk, kādām piņķerīgāk, kādam vienkāršāk, bet viens ir skaidrs noteikti -  laime ir ceļš.

Ceļš sākas no sevis paša un likumsakarīgi būtu sākt ar laimes pamatiem. Laimes pamatus varētu dēvēt arī par bāzes darbībām, jo mūsu laime ir atkarīga no pašu spēkiem. Lai liktu laimes pamatus vispirms ir nepieciešams noticēt, ka Tev ir tiesības būt laimīgam un, ka Tu vari būt laimīgs tieši tagad.

Gandrīz katram no mums ir tā balss pakausī, kas bieži vaino, kaunina vai žēlo, attaisnojot laimes neesamību – pārliecina, ka Tu neesi tas, kas ir pelnījis laimi. Tad lūk, kā sacīja Avilas Sv.Terēze (XVI gadsimta spāņu mūķene un mistiķe) – “Svarīgākais ir daudz neprātot, bet ļoti mīlēt un darīt to, kas jūs visvairāk mudina mīlēt”. Nedrīkst ļaut citiem apšaubīt un pat pašam sev (pakauša balsij) par laimes nepārprotamu esību Tavā dzīvē jeb neesi savas laimes laupītājs.

 

​

​

​

​

​

 

 

 

 

 

Ar ko lai sāk? Varbūt sākumā vajadzētu vienkārši apstāties. Ieelpot. Izelpot. Izprast un apzināt.  Pieņemt savu dzīvi kā vienreizēju un unikālu. Pakāpeniski, maziem solīšiem, kāds varbūt straujākiem, bet vienmēr tiecoties pārņemt un nostādīt savu laimi. Sākumā arī neapšaubīt domu, ka Tev pienākas laime. Patiesi PIENĀKAS. Daudz neprāto. Esi tagad, un tieši tagad es būšu laimīgs. Par pagātni bieži atgādina pakauša balss un tad mēs prātojam, ka šis nelaimes periods ir pelnīts, bet nākotnē mēs būsim laimīgāki. Nē. Stājies pretī pakauša balsij – gribu būt laimīgs TAGAD! Neprāto – veido laimes paradumus: domā, kā var darīt labāk, kā es varu labāks priekš sevis, nevaino citus, dari viņus laimīgus, pieņem savu pagātni, pieņem sevi. Sāc savas laimes ceļu.

 

Ko lai vaicā sev šajā ceļā? Kas var palīdzēt? Noteikti lieli jautājumi. Jautājumi, kuriem atbildes ne vienmēr ir viegli atrodamas - Ko es sev liedzu? Ko man vajadzētu sev atļaut? Ja mans ķermenis spētu ar mani runāt, ko man tas teiktu? Ko es vēlos pateikt, bet kādu iemeslu dēļ nevaru? Par ko es klusēju? Kas manī vairo enerģiju? Kas man ir vajadzīgs, lai varu to praktizēt? Nedrīkst aizmirst par prioritātēm, jeb – kādas ir manas prioritātes, kādas ir patiesās vēlmes un kādai jābūt rīcībai? Galvenais nebaidīties uzņemties atbildību pār savu dzīvi, pār sevi. Jo jebkuras bailes ir enerģija, kuru nepieciešams atbrīvot. Nesniegt nevajadzīgus paskaidrojumus, lai kārtotu visu citu dzīves – bet ne savējo.

 

Jautājumu daudz un attiecīgi arī uzdevumu. Galvenais ir pamanīt un izlabot. Kā arī nesasteigt un izdarīt visu pakāpeniski – precīzāk būtu: veltīt katram jautājumam tik daudz laika, cik tas ir nepieciešams. Jo mēs tiecamies izprast sevi un rosināt pārmaiņas. Rosināt mīlestību pašam pret sevi. Tajā pašā laikā izjūtot robežas – nepieļaut narcisismu un egocentrismu. Ir nepieciešams attīstīt sevī pašcieņas izjūtu. Paplašinot savu būtību, radot sev mieru un labsajūtu, mācoties no katras pieredzes un tiecoties pēc laimes. Pārvērt sevi par uzvarētāju – esi tāds katru dienu, esi laimīgs!

 

Kas ir laimīgs? Tas ir katrs no mums savā būtībā, ar sevi, priekš sevis un mēs visi kopā – tuvībā, atbalstā, esībā.

​

​

​

​

Iedvesmojoties no

"No kūniņas par tauriņu" - I.Prisjolkova

"Vienkārši laimīgs" - M.Šimofa un K.Klaina